Tu, burvīgais mežonēn,
absintzaļā gaismā izskaties
pēc tā, kas ir manī
tās sapuvušās dvēseles
un cerības mirušās,
ko apraud tālēs zvani
Mūsu nīcība patiesā
cauri pudelei kā prizmai parādās
var visu nolasīt
no skumju grumbas iegravētās
cirtām, prātā jukušām
dēļ dusmām, ka nedzīvojam sapnī
Es mīlu pārāk daudz
un tālu, līdz man sadegt
Tu - vienkārši neaptver
ka sāpju mezgli var palikt
ap mums, tā mūžpinušies
un žņaugt līdz agonijas dzirkstelēm.
/atmiņu brīdis ne tik tālajā 2010. gada rudenī/
