Jūs četri, reizi
pa reizei, satiekaties rītos. Tik agros, ka pat debesis nav pamodušās un to
gaisma ir truli blāva. Tās ir kā neass nazis virs jūsu galvām un nespēj
caurdurt jūsu sirdis ar elpu aizraujošu skaistumu, ne likt vēnām sarauties
ilgās pamest zemes virsu.
Ne ienaidnieki,
ne draugi. Bet kompanjoni. Četras būtnes laivā, kuru daži no jums labprāt
redzētu nogrimstam, jo tas nozīmētu tikai un vienīgi atpestīšanu no dreifēšanas
pienākumos kā Magelānam Klusajā okeānā. Bet es atceros, kā viņa monotonā odiseja
beidzās - dzīves traģisms un ironiskums ir precīzs – tā noslēdzās letālā akmeņu
krusā Filipīnās, kad Klusais okeāns jau bija šķērsots.
Kas to būtu
zinājis, ka vidējais aritmētiskais mežonis tik izcili prot melno humoru.
Jūs dodaties it
visur, bet ne, kur deguns rāda, jo jūs aiz tā vazā. Visvarenā priekšniecība,
kas jūs, mazu kompasa adatiņu, kā dižens magnētisms ļurkā sev vēlamā virzienā.
Jūsu varā ir vienīgi to apzināties.
Tik dažādi jūs
esat, bet viena pavēle jūs savedusi kopā, un visiem ir viena apziņa, ka
pienākumam cauri jāiziet, visiem zemapziņā ir viena grimase ar sakostiem zobiem
un agresīvi iegravētu apņēmības grumbu pierē. Viena ainava, kurā jums nav laika
iedziļināties, to apbrīnot, jums traucas garām kaleidoskopiskā krāšņumā un
ātrumā.
Tu. Raugies
garāmslīdošajos skatos, meklējot košumiņus, tāpat kā notikumos selektīvi
saskati to labo, bet problēmās – jaunus pavērsienus. Tu esi īsta bruņiniece, un
smaids ir Tavs vairogs. Tu cīnies ar vārdiem, interesantiem domām, ko pasvied
kompānijai. Tāpēc, ka Tavs ienaidnieks ir klusums, kas gluži kā paisums pārklāj
visu ar vēsumu, neērtību, nelāgu priekšnojautu. Tev vajag sarunu, kas būs
ugunskurs starp jums visiem un sildīs dvēseli, uz kura „uzcept” kopīgas
atklāsmes par dzīvē notiekošo. Un esi saposusies kā ticot, ka dzīve ir balle,
un jums tur jāvirpuļo cauri. Ka tāpēc reizēm nevar saprast, kas īsti notiek, jo
notikumi jūs iegriež un varat saskatīt tikai aptuveni, gluži kā haotisku masu.
Ir brīži, kad neveikls klusums pārņem visu laivu un Tu nespēj šo saspringto
atmosfēru izkliedēt ar savu pievilcīgo bezrūpību. Tu arī, lieki nekoncentrējoties,
raugies tālumā un nodarbini savu prātu ar jebkuru domu, lai neiegrimtu pārdomās
par to, ko Tu šajā laivā īsti dari un kāpēc. Cerams, ka Tavi kompanjoni
neievēroja Tavā klusēšanā ko drūmu. Viņi Tev tic kā silti dzirkstošai
brīnumsvecītei aukstā Jaungada naktī, ka Tu laivā būsi košumu un cerību
sniedzoša signālraķete. Tu esi patiesi spilgta, pietiekami, lai savu gaismu ne
tikai izstarotu, lai arī to ienestu savu ceļabiedru prātos. Ak, Tavs prieks
dažubrīt šķiet kā cēls pienākums. Kaut tikai citi nenolaistu rokas un Tu pati
nesajuktu prātā šī emociju kapličas klusuma dēļ. Smaidi. Smaidi. Nenolaid savus
ieročus, pat kad laivā vētraini plosās prieku aptumšojošā armāda vārdā
Bezcerība.
Tu. Tava būtība
ir tik rāma, un apzinies, ka šajā laivā Tev ir jābūt tam, kurš laivu nešūpos
histēriju vai baiļu iespaidā. Uz satrauktiem jautājumiem Tu centies atbildēt,
cik lēni un mierinoši iespējams, kā dambis nostājies femīno psihozīšu un
neapmierinātības straumju ceļā. Jo Tavā raksturā ir Pacietība un Iecietība.
Pacietība. Iecietība. Abos ir iekodēta „cietība”. Tas izskaidro, kāpēc Tu uz
visu reaģē akmens mierā. Mēģini jūsu pienākumam piešķirt svarīgumu, jo jums bieži
nav skaidrs, kas ir pamats jūsu būšanai šai laivā. Tava ticība, ka jūsu
pienākuma ietvaros sabiedrība tomēr gūs kādu labumu, ir enkurs šai
dreifējošajai laivai. Tad vismaz ir ilūzija, ka šis ceļojums kopā nav skrējiens
uz abstraktu mērķi. To pat ar savo loģisko prātu nevari definēt un aprakstīt.
Tāpēc vien ir vērts klusēt un neizraisīt lieku trauksmi, kas var negatīvi
izvērsties. Tu kā savu ieroci izvēlējies mierīgumu, pret kuru satraukums akli
atduras un aizslīd projām kā nebijis. Tas neizraisīs bezjēdzīgu apjukumu, un Tu
nezaudēsi savu stoicisko stāju jebkuras problēmas priekšā, būsi pāri visiem.
Tu. Tik neparasti
skaista. Bet kāpēc Tava seja ir izvazāta pa avīžu un interneta rakstiem, Tu
nesaproti. Tu sparīgi pretojies, ka ar Tevi notiek kaut kas tāds, ko dziļi
neciet. Slava? Šis vārds reiz gozējās Tavā prātā. Kā saulesgaismas alkstoša
čūska. Tā ik dienas indēja racionālumu un aprēķinu, jo reiz Tu sapņoji par to,
ka īstenosi savu māksliniecisko potenciālu, ka būs piedzīvojumi un ka būs arī
apbrīnas pārņemts pūlis pie Tavas skatuves. Nu visi tver Tevis it kā teikto,
redz gan rīta, gan vakara ziņās. Bet tas šķiet tik nešķīsti. Tagad aptver, ka
slava var būt arī derdzīga, jo Tavs vārds rakstīts pat blakus šķidro tapešu
reklāmām. Sātans pirmīt satvēra tikai mazo pirkstiņu, bet tad uzrāva uz
ekrāniem un iegrūda ziņu rakstos. Tu vāries no dusmām šai ellē, Tev vaigos
sārti atblāv vilšanās, kas Tevi iekšēji dedzina. Tomēr, kā citi Tevi pamana, Tu
proti laikus uzlikt pieguļošu nosvērtības un vēsuma masku. Lai lieki nejautā,
lai neuzbāžas ar dumju interesi. Tas jau cilvēkiem no malas vien vajadzīgs kā
urķēties citu nedienu un skumju dārzā, uzrakt ko tādu, kas arī varētu labi
parādīties blakus šķidro tapešu reklāmai. Kādu nejaušu vārdu publicēt treknrakstā
un izbazūnēt pa šo plašo pīļu dīķi, kurā kaut ko paveikt un kļūt slavenam bieži
vien ir kā nirt cauri duļķēm un palikt netīram. Tu sūdzies, bet vārdi atduras
pret laivas sienām, atbalsojas vien kā kompanjonu līdzjūtīgās nopūtas, līdz
nobirst un sakrājas izskanējušu žēlabu žults peļķē. Vēl neapzinies, ka šī
publicitāte vēl nelabu laiku vilksies Tev līdzi kā pārāk trakas piektdienas
nakts pēcgarša, kā dziļi ieēdies un neizdzēšams kauna traips. Tev vairākkārt
atgādinās par to, ka biji laivā. Tu būsi atbrīvota, bet ne brīva.
Tu. Jūti, ka Tev
ir sirds. Jo tā sažņaudzas sāpēs par iztērēto laiku, realitātes nokautajām
vīzijām. Pa vidu bija solījums, ka gūsi daudz kā no šīs avantūras, un melots
nebija. Tas, vai šis ieguvums Tevi darīs laimīgu, ir pavisam cits stāsts. Ak
nē, pienākums Tev lika no šā un tā atteikties, bet ‘šis un tas’ bija ne pārāk
gribētas attiecības. Cik smalki iedot kurvīti, tēlojot karjeristi, nevis
atklāti pasakot, ka viņš vienkārši Tev kļuva pretīgs. Tu pasludināji, ka
veltīsi sevi šim vērienīgajam darbam Turklāt Tevi sākotnēji pagodināja iespēja
uzņemties šo pienākumu. Nu ko, apsveicu. Tevi ir patiešām novērtējuši Jauna, glīta un talantīga. Un visiem patīc. It
īpaši, ja izlieto savu potenciālu pienākumu izpildei. Nu tīri simpātisks
kamielis. Tu velc šo nastu, un kļūdaini ceri, ka pienākums drīz beigsies, ka
lielo zivi būsi beidzot noķērusi. Bet Tu pinies ar astoņkāji, taustekļi
iesnaikstīsies saulainās dienās, smacēs Tevi sestdienā pie jūras, izsūks dzīvotspēku.
Līdz raudāsi, lasot Ogu Mandīno un aptverot, ka esi noniecinājusi savas patiesās
dotības, ziedojusi enerģiju uz nepareizā altāra, virzījusies uz priekšu maldīgā
virzienā, un apzināti izvēlējusies sev netīkamāko alternatīvu. Tu apraudāsi. Jo
kam der motivējoši vārdi, ja ilgosies dzīvi uzsākt pavisam no jauna, nevis
pretoties konveijera ritējumam, kurā nejauši iekāpi, un saņemties dzīvot pa
savam. Būs tukšums vārdos, ko dzirdēsi, darbos, kas Tev jādara, tukšums Tavās
acīs, kas raudzīsies nākotnē. Tu būsi pazudusi un vientuļa, laiva šai okeānā
piederēs vienīgi Tev. Neviens tā arī nesapratīs, kas Tevi īsti nomoka, un būsi
vai nu par lepnu, vai par nogurušu, lai kaut reizi sauktu palīgā. Vismaz būs
zudušas bailes no nāves. Nedzīvošana Tev nu vairs nav sveša.
Varbūt kāds jau
jūt manu vērojošo aci pāri jūsu ekipāžai laivā, kuru notikumi un nozīmīgākas
personas trenc uz priekšu, varbūt pa labi un kreisi, bet, galu galā,
nenovēršami uz priekšu. Varbūt jūs apzināties, ka lasu jūsu īstās domas kā
patiesas, dzērumā vai atklātības uzplūdā rakstītas, vēstules. Bet nedēvējiet
mani par Dievu to Kungu vai Māti Dabu, Tēvu Debesīs vai Dižo Brāli Kosmosā, jo
kas tā par gādīgo providenci, kas pieļauj to, ka tik rūgtas ir jūsu skumjas un
ka reizumis nožēlojat kādas savas rīcības un pat savu esamību? Vai tā iegrūstu
jūs melu maratonā un konfrontētu ar sirdsapziņu?
Beidzot vīlos arī
sevī pašā, jo ticēju, ka liktenis jums paredzējis labvēlīgāku ceļavēju cauri
dzīvei, bet nu jūs dreifējat. Pat vairs nedomājat, vai ar jums notiekošais ir mans
darbs vai jūsu izvēļu sekas. Prāti ir apstājušies, sirdīs vairs nav nekāda
saviļņojuma. Tikai laiva abstrakti dodas uz priekšu, pa mistisku vektoru, un
monotoni šūpojas. Esat aizturējuši elpu? Tad labi.
Un šis būs tik
muļķīgs jautājums: vai jūs kaut ko jūtat?
